Par pelēko ikdienu

Vientulībā sēžu mājās,
Nav iemesla, lai celtos kājās.
Dziesmas tik vienu pēc otras klausīties,
Jo nav nekā ap ko darboties.
Katru reizi ieklausoties,
Dzirdu citu dziesmu atskanoties,
Skrien tās viena pēc otras,
Tāpat kā minūtes bezdarbībā- cita pēc citas.
Pēc brīža izmetu apli pa dzīvokli,
Meklējot citu nodarbi,
Un atgriežos pie ekrāna,
Un atgriežos pie mūzikas saraksta,
Dziesmas turpina skriet,
Un ka pa fragmentam tikai dzirdu, šķiet.
Laiks bezdarbībā turpina plūst,
Diena turpina zust.
Tā paskrien dienas, nedēļas, mēneši,
Meklējot citu nodarbi,
Ka šādi pazudinu laiku tikai es, liekas,
Jo nav ne sabiedrības, ne citas vietas.