Tikai vienu

Kad ir jau pāri pusnaktij
Un pasaule palaikam saldi iekrācas,
Ar stingu skatienu es naktī noraugos,
Kā magones pa dobēm domas izsēdams,
It labi zinot - tās kā inde izplatās,
Lai atgrieztos pie manis citos veidolos.

Ir bezmiegs ne no vecuma,
Dies’ pasarg! Vienkārši te daži ķildojas,
Ir sācies dvēselei ar sirdi niknais strīds.
Tik vulgāri (nu labi, ka bez asinīm) -
Kā mīlestību savā starpā sadalīt,
Kam priekšroka un kurai jāpagaida būs.

Nu taisni kā pie cilvēkiem...
Bet vai to risinot, ar acīm nakti urbt?
Jau nosit trīs, bet viss uz vietas stāv.
Joprojām manī dvēsele uz sirdi kliedz.
Cits vairs te neatliek, kā segu pāri galvai stiept,
Jo man te loma paredzēta nav.

Bet pēkšņi, iekšā pamostas
Kaut kas no senās vīrietiskās lišķības
Un neuzspiežot viedokli man šeit,
Dzimst doma, kāpēc nevarētu tā,
Ka viena sirdsdāma, bet otra – dvēselei?
Vai nevaram ar to jau strīdu beigt?

Bet mīļā miera labad,
Bez skandāliem,
Ja labi padomā...
Un izsver gadījumā šajā visas fineses,
Tad taču, mīļie, sanāk kopsummā -
Ne divas, tikai vienu mīlu es!