Ozola stāsts

Dažs mizā iegrieza bultu un sirdi,
Kāds lasīja zīles, lai stādītu birzi.
Cits nolauza zarus, lai vainagus pītu,
Vēl daži paēnā skūpstīja meitenes glītas.

Vasarā dunēja debesis, zibeņi spēra,
Ozols lapas pret lietu, pret debesīm vēra.
Zem ozola atskrēja suns, kas samircis gāja.
Tas pārlaida negaisu un stumbru apčurāja.

Tad atnāca bariņš, atnesot kastes ar alu
Kūra tie guni, lai mitrumam darītu galu.
Debesīs liesmas un dūmi griezdamies cēlās,
Ļautiņi dejoja, kliedza līdz zemē vēlās.

Pienāca rīts, tāds saulains un kluss,
Uz pilsētu aiztrauca pārpildīts autobuss.
Stāv ozols vientulis,uzmetis greizu kumbru,
Stāv bez zariem ,ar oglē pārvērstu stumbru.