Kad sapņoju aiztaisu acis jebšu Meitenei ar kastaņbrūnajiem matiem...

Es aizvēru acis un iedomājos Tevi,
Bet redzēju augstus kalnus un plašas ielejas.
Kalnos straujas upes un tajās atspīdam saules starus.
Ielejās tūkstošiem ziedu pļavas un tajās dziedam putnu barus.
Es sajutu upju dzestrumu un saules staru siltumu.
Tūkstošiem ziedu smaržu un putnu dziesmu skaņu.
Tieši tobrīd es noreibu kā noreibst pusaudzis no vīna.
Šie kalni, ielejas, upes, pļavas un putni,
Man lauzās cauri kā deviņi grami svina.
Tie aizķēra man kājas, rokas, galvu, sirdi un klusi ieaijāja.

Tā biji Tu, kuru es jutu un ieelpoju,
Bet pie Tevis neapstājos un nepieskāros.
Tā biji Tu, kuru es sadzirdēju,
Bet paklusēju, jo neuzdrošinājos, sabijos un apzinājos,
Kad sapņoju aiztaisu acis.

Vēl joprojām es turu acis ciet
Un iedomājos, ka arī Tavas acis ir ciet.