bet es dedzinu vientulību...

autors: dainusix [dzejoļi]

Domu līmenis augstprātīgi
smeldz dvēseles stīgās.
Minūtes skrien līdz ar vēju izteiktajām skaņām,
bet es...
sēžu savā vientulībā un dedzinu sāpes, lūkojos
pēc vientuļā ceļa un nemainīgajām domām!
Tikai vējš....tikai elpa...
tikai apburtais , vientuļais ceļš.
Bet es sēžu uz šī nolādētā akmens
un dedzinu visu!

Vai dvēsele maz elpo?
Vai dzīvība tajā kūsā?

Vien vējiem līdzi es dodos,
lai zūd šī vientulība,
lai zūd sāpes,
lai zūd viss ,kas skar manas dvēseles stīgas,
lai sadeg smeldze tajās....

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2013-01-19 13:48
Uz akmens, ja vien neesi Pokaiņos, gan nesēdi! Apsaldēsi reproduktīvos orgānus un tad gan nāksies visu mūžu ar vientulību sadzīvot un kontrabandas cigaretes pīpēt.
DDT	2013-01-19 14:37
piekrīt klM!
Plaanpraatinjsh	2013-01-19 14:59
Ja uzklāj uz akmens vadmalas gabalu,tad var sēdēt kaut visu dienu.
klusaisMiileetaajs	2013-01-19 15:27
No kurienes tad šai vadmala?
lapsu_aacis	2013-01-19 18:45
kas smeldz? liimenis. laikam pluudu zoona domaata. kaadaam skanjaam? izteiktajaam. kur seezhu? vientuliibaa. laika iZStaba taada. ko daru? luukojos. peec kaa? peec vientuljaa celja. ( un tas viss,kameer es vientuliibaa seezhu. Čausmas!) kur seezhu? jau uz akmens. vientuliibaa vairs neseezhu. a dzeja kurj? m?
GedertsPiebriedis	2013-01-19 19:47
Lasot šo dzejoli, nāk atmiņā Pelēkā akmens stāsti. Aizmirsu, kas bija šā literārā darba autors, vai ne Ernests Birznieks-Upītis, bet, nu, vienalga, un tad iedomājos lai arī šim akmenim kādreiz būs ko stāstīt, re, par vientuļo un skumjo Latgales dzejniecīti!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!