Pavasara elpa

Zīmejot domas jaunas, ziemas spelgonī šajā
Es klusumam ļāvu, sapni savu uz deju lūgt.
Graciozi cēlu, valsi tie grieza
Starp sniegpārslām daudzām, vēja skaņām skanot.

Uz gleznas savas, melnbaltos toņus triepu
Pilnām acīm, skumju ainām, gaidīju brīnumu dusošo.
Kad pie loga rūts, nakts atspulgs klauvēja
Nepabeigto gleznu, es kupenā metu.

Agri no rīta, uz deju grīdas
Koša jo koša, gulēja glezna, skaista bezgala.
Kluso melbalto fonu, rotāja sapnis spilgts
To atkusnis bij` krāsojis, ar pavasara elpu.

Ar smaidu sejā, gleznu rāmī liku
Uz bezgalīgās visuma sienas, to rūpīgi stellēju.
Starp miljonu miljardiem, tā tagad gaidīja
To mirkli patieso, kad acis Tavas, nāks to lūkot.

Pēc audekla jauna, biju atkal devies
Lai gleznotu meiteni, dievīgi skaistu.
Jaucu jaunas krāsas, ko atkal triept
Uz gleznas skaistākās, ar meiteni no sapņa.

/frukc./