Bāla lapa. Uzplaukst sakne

Skumja, nogurusi vēstule
Peld lēnā, pelēkā upē
Dzelme iekrampējusies vārdu stīgās
Arvien lejup un lejup to velk
Ar pirkstiem stīviem
Kā mironis peld
Vēstule skumju upē

~~~saki, dzīveszaļā džungļu liāna,
~~~kā tu starp mūžameža krēslaino pustumsu neapmaldies?
~~~kā savu gaitu sarežģīto izdzīvo tik sulīgi, tik spraigi?
~~~tik vijīgi, tik valdzinoši cieši un tik maigi?

Plēn aristokrātiski bāla vēstules lapa
Melanholiski izšķīstot skumju upē
Šķiet, lemta nav mūžzaļā dzīvelība
Sausnējam papirusu dzimtas pēctecim -
Tas savu nolemtību rod ar gremdēšanos smeldzes dziļumos
Un savu esamības jēgu atklāj izmisuma pilnās nopūtās..
Plēn bāla lapa skumju upē...

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Tad uzplaukst baobaba sakne
Ar zemesspēka neredzamo trīsu ziediem,
Un dzelme izsviež bālo lapu džungļu liānās tai plaukt
Kā taureņiem ar spilgtām krāsām izgaismojot mūžameža velves -
Piln skanoši un dzīvinoši krāšņi izspurdz gaviļ saucieni no bālās smeldzes,
No skumju upes padzirdīta bālā lapa mirdz un krāsās plaukst
Tā zied uz liānmežģīnēm, to sulīgajiem kātiem
Kā ziedi teiksmaini, ko atrast visur var, bet nekad nenosaukt -
Plaukst spēkpildītu jūtu taureņi uz apdzisuša izmisuma vātīm,
Un nevar liegt tiem dzīvesdziedinoši plaukt.
Kaut viegli tos ar bezmērķīgu poēziju jaukt,
Ir baobaba spēks un džungļu sīkstums šajos stāstos -
Un spraiga ierosa kā plaša upe tajos plūst:
Par zemesdzelmi virsturošu baobabu bāla lapa kļūst,
Par daudzkrāsainu liesmu, kurā bālums kūst,
Par pasaulvaravīksnes spēka plecu.