laika zaglis piemiedz ar aci

galma āksts divreiz apmeta kūleni
un zvārgulītim skanot pie kreisās auss
sapnis izgaist klusumā
--
rītausmā pamostos negribīgi gausi
dažas dienas pirms pasaules gala
caur puspavērtiem plakstiņiem ieraugu tevi (mierīgs kā jūra saldi tu šņāc)
steidzos vēl paspēt ielēkt pienākumu tramvajā
sastrēgumā kurš nervozi zvana
nav laika - nav laika - nav laika
baskājis vējš ielās baložu barus trenkā
pie horizonta rozā pelikāni rozā brilles dala
[uz rozā nepaspēšu
tikai uz melnajām pēc tam]

steidzos tik ļoti līdz nokavēju steigu
dusmās aizcērtu durvis tai sejā
pēkšņi starp cilvēku burzmu balss čalām
nozib galma āksts
noskan zvārgulītis sīks
es aizveru acis --
dīvaini pārvēršas pasaule
apstājas tramvaja dziesma
centrālās stacijas pulkstenis nomirkšķina aci un stājas
gaisā sastingst putns
un luksoforā iestrēgst sarkanā gaisma
palēkdamies bērns kopā ar sajūsmas saucienu
paliek lidojumā uz tēva izstieptām rokām
paliek ļaudis ar dažus centimetrus virs zemes atrautu soli
viņu šalles izstieptas
vēju tur

laika zaglis piemiedz ar aci
[mūsu sazvērestība]
man pieder bezgalīgs laiks
klusi smaidu
simtiem sniegpārsliņas uzzied virs galvām un nekrīt lejā
baznīcu zvanu skaņas mēmi iestrēgušas koku zaros
dziļdomīgs klusums
ir laiks
ir manī ienācis miers
vienkārši būt
esības vieglums reizē ar sniegpārslām zied

[reizēm esmu kā maigi durstīgs kaktuss
kurš mīlestības siltumā
Ziemassvētkos uzzied
kā nosalusi plauksta adītā dūrainī paslēpusies
kā bezmaksas zupa
kādiem kas izsalkuši
drebelīgi rindā stāv]
(nepelnīti?)
reizēm gribas būt labai]
***
lēni sniegpārslas krīt