Kad snieg.

Balts nevainīgs skaistums, zemi klāj
Gluži kā sega, mīksta un pūkaina.
Pavisam vēl nesen, mēs basām kājām
Rotaļājāmies šeit, pa ziedu pļavām.

Bet tas miers, kas ielīst sirdī
No sniegpārslu dejas, laikā šajā.
Mirdzošajās bērnu acīs, laiks ir stājies
Tās vēro un skaita, nesaskaitāmo.

Arī es, reiz tīksminājos, par brīnumu balto
Bet nu iegrimis esmu, notaļģijās skaistās.
Laikā starp vasaru un pavasari
Krītu kupenā, ar simtkārtīgu palēlinājumu.

Tomēr ziema ir klāt, klusa jo klusa
Bet to nevar teikt, par mūsmājas sētnieku.
Lai kā arī būtu, ar tām likstām un priekiem
Balts jo balts, mūs pārklājis ir miers.

/frukc./