atmuguriskais salto ar piezemēšanos

tumsa nomaskē domas-
tagad tās neredzamas-
droši klīst ielās
un, izkliedzot sakrātās lamas,
lielās,
ka esot no iepriekš spēlētās lomas,
bet šonakt cita-
luga ir iestudēta,
(par to vēsta afišas uz sētas)
dekorācijas nomainītas;
tu arī cita-
un vairs ne tik glīta,
peldi aplamā tauriņstilā
cerību tunelī zaļganzilā,
kura galā bez gaismas
ālējas ēnas baismas
bez materiālas miesas
un no cēliena cita;

esmu aizmirsis tekstu,
nevaru neko izdomāt,
mēģinu ar rokām māt,
aicināt tevi klāt-
tu domā- cenšos bildināt,
zvēru aplamā zemtekstā
un bez zvērināto tiesas,
ka mīlu tāpat vien;

skropstas saskaras,
neelpo maskas,
sastinguši sejas panti
kā no vaska,
un četras rokas zem apģērba lien-
tik amizanti;
plaukstas pār taviem gurniem braukā,
prāts meklē pareizos vārdus,
tie no kraujas rudzu laukā
šoreiz nepiedien;

sikspārnis apmet salto
atmugurisko-
bez piezemēšanās-
tumsa norij tavu apakšveļu balto-
dekameronisko-
nav laika priekš apdomāšanās,
vajag pieklājīgi kniksēt,
izrādās, gan tu gan es
esam uz skatuves-
tagad jau bez biksēm.