Kad nemierīga sirds.... 1. daļa

Njā...
Mana sirds
Tā sitās kā negudra
Vai Tu mani dzirdi
Vēlētos Tev ko sacīt
Bet mana balss bailēs trīc
Tā, ka pat gribētos ceļos krist
Neatraidi mani lūdzu
No domas tādas vien jau jūdzos
Uztraucos trakāk kā bērns
Vēloties Tev ko svarīgu teikt prāts kļūst mēms
Varbūt baidos
Jo nezinu kas būs
Varbūt, jo baidos ko tādu neiegūt
Varbūt, jo kas tāds nav nekad apgūts
Varbūt, jo tās visas priekš manīm pavisam jaunas izjūtas
Varbūt, jo pazaudēto nekad neatgūt
Man tik tiešām ir ļoti grūti
Jo Tu esi skaista tā, ka bail
Bail sāpināt, salauzt to skaistumu
Bail pakļaut un atlaist
Bail skumdināt un atstāt vienu tādu brīnumu
Tu pat neapzinies, kas esi
Tik nedomā, ka man te izteikties bij vēsi
Sirds drebēja kā apses lapa rudens aukstajā vējā
Vienīgais, kā spēju savākties domās ir dzeja
....
....
....