Paša portrets

Jau ar pašu pirmējo pantu,
Nedzeju raksta viņš interesantu,
Vārdus dzen dzejoļos kā ar mietu,
Apdziedot puķītes, vēju un lietu.

Kā no gaisa birst klasiskas rīmes,
Kurās starp rindiņām paslēpj viņš zīmes,
Netiek nevienam pa spalvai glaudīts,
Ja kādai dzejai tiek uztaisīts audits.

Dzejo viņš daudz un akurāti.
Tekstos nepinot vārdus par māti,
Rada, tā teikt ,vien savam priekam,
Īstam kā pienākas amatniekam.

Bet ,kad gatavs ir kārtējais ”ķeblīt’s,”
Publicē -pat ja tas iznācis neglīts,
Klusībā cerot uz aplausiem lētiem,
No saviem faniem nozombētiem.

Aizvējo dienas, mēneši ,gadi,
Sajūta tāda ,ka it kā radi,
Gribās ko lielu, bet tukšums pildās,
Būtu kaut drosme čurāt pie „Mildas”.