Kad dvēsele streiko...

autors: Knokss [dzejoļi]

Pēkšņi, sajutos it kā man iekšās kaut kas degtu... Sviltu ugunīs un es smaktu, steigšus paķēru tuvāko lapu, kas bija pa rokai un ļāvu lai šis teksts tur taptu... Ceru, ka jums patiks, un paldies cilvēkam, kurš šim darbam topot manās domās tika satikts...

Dvēsele ugunīs.

Tās sajūtas, kas mani pašlaik skauj,
Man atkal rast dzīvību ļauj.
Tāpēc paņemu es baltu lapu
Ar cerību uz kopīgu taku.

Bet sirds plīst un asaras līst,
Manas domas ap Tavu smaidu klīst.
Neviļus atkal pieķeru sevi
Klusībā un tukšumā meklējot Tevi...

Tavs izsmalcinātais smaids
Un mans smeldzīgais sirds vaids,
Brīžiem šķiet, ka viss kopā brūk
Un kāds no mums prātā jūk...

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
Vikinja	2012-11-11 09:15
Tā ir mīlestība :)
cointreau	2012-11-11 10:30
...gadās!;) Lai veicas,novadniek!:)
klusaisMiileetaajs	2012-11-11 15:51
Tā kā Tu lasītāju uzrunā uz TU, tad, gribot negribot, jādomā, ka dzejolis veltīts man. Bet..! Teikšu atklāti - būtu Tu meitene, es varbūt patlabprāt veidotu atgriezenisko saiti, bet, tā kā esi čalis, tad manis pēc kaut veselu eposu vari sacerēt, es nē un nē!
assortina	2012-11-11 18:42
:)
taalais_sakura	2012-11-11 20:37
Lāčplēša dienā jebkura uguns ir godā.
Knokss	2012-11-11 23:10
Klusais, šis dzejolis tapa divās minūtēs, plus to es rakstīju Viņai, tāpēc tik personiski un uz Tu. Nebija domāts publicēt, taču redzi kā nu ir sanācis :)
bulletx	2012-11-12 05:46
Apbrīnoju cilvēkus , kuri spēj. Spēj pārvērst sajūtas lasāmā-dzirdamā izpausmē. Patīk.
Plaanpraatinjsh	2012-11-12 09:17
Drosmīgi.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!