iesnas

aiz
tēraudzila
vilka skatiena
tev paliks paslēpts
cik ļoti
aizdedzies ir
viņa apvārsnis
kad pārkāpts
ar vēlvienu
glāzīti tas slieksnis
aiz kura
tavi matu smarža
badīgi tiek
ieelpota un noglabāta
līdz pat tam laikam
kad nāve visu iegūto
neiegūto paveikto
saberzīs putekļos
lēni kā piesta
un tēraudzilas
būs debesis
tajā rītā
tu paliksi ar citiem tusēt
viņš izies uz ielas
vārdi turpinās
galvā pulsēt
lūpas klusēt
pie mikluma
acīs tiks vainots lietus
slapjās kājas
klepus un iesnas