Kurmītis.

Kurmītis.
Kā kurmītis es zemi roku, ar ķepām zemi stumju prom.
Aiz noguruma alā smoku un tomēr neeju no alas prom.

Es katru dienu taupu spēkus un kumosus es taupu ar`.
Jo izaugs kādreiz mani bērni, ko dzīvē atstāt viņiem varu.

Es taupu maizīti,ko ēdu. Es taupu ūdeni,ko dzeru.
Es taupu gaisu smaržīgo, lai bērniem atstātu kaut ko.

Ar ķepām plēšu alā zemi un paplašinu ejas tai,
lai bērniem vieglāk iet pa zemi,kur tētis sviedrus lējis tai.

Es mīlu to, ko dievs man devis. Es mīlu sievu savējo.
Es mīlu mazbērnus ap sevi un savu dēlu - vienīgo.

Es atkal roku tumšo eju, kur kādreiz kapā gulšos es.
Lai nāk uz kapa mani bērni, ar asarām - lai puķes lej.

Es sajutīšu valgo zemi, no debesīm, kad lietus pil.
Es zināšu, ka tie ir bērni, kas apkārt kapam zemi min.

Lai izaug ozols man virs kapa, kas sargās alu manējo.
Jo man kā kurmim - viena taka, ir izrakt kapu - savējo.


/ Dz./