Lapai pēdējai nav atļauts zemē krist

Dienas dzimst un dziest, un aiziet nebūtībā,
Katra stunda jaunu stundu līdzi nes.
Tikai netieku es līdzi tām nevienai,
Jo man sirds šo nastu nepanes.

Dienas gulstas viena, otra, trešā,
Nedēļas un gari gadi iet,
Tikai atsakās man sirds no visa svešā,
Gribas labo, silto, tuvo savākt vienuviet.

Manas acis nogurušas raudāt,
Mana sirds ir nogurusi Tevi saukt,
Gribas paņemt kaut ko mīļu saujā,
Un tam projām aizbēgt neatļaut.

Ko Tu mīli? Kam Tu labos vārdus dali?
Man tik atlec dzirkstīte no tiem.
Labi ir ja skaudro dienu pali
To pār manām rokām pārsviež vien...

Bet ja ūdenī tā dzirkstelīte kristu,
Mirklis, un vairs nevar redzēt tās,
Dvēselei tad saites vaļā ristu
Un tā aizlidotu mūžībā.

Spēks ir jāatrod, tā nevar dzīvot tālāk,
Pulkstenim ir jāsāk ātrāk stundas sist,
Dienām skaistākām par šīm ir jānāk,
Lapai pēdējai nav atļauts zemē krist!

Jāaug lapām jaunām, spīdošām un zaļām,
Koka brūces jāaizdziedē ciet,
Lai pat cirvja cirtiens skaņām skaļām
Nevar lapotni un zarus liekt!