....

Es baidos,
Atzīstu to,
Bet smaidu,
Un ar prieku gaidu,
Kas nu būs.
Vai būs kas vienos mūs?
Vai mūsu skatieni tuvāki kļūs?
Uztraucies kā pirmo reizi.
Bail, ka tikai kaut ko nesalaižu greizi.
Cik sen nebijušas sajūtas.
Bij jau gandrīz aizmirstas.
Bet te tās visas kopā atkal.
Cik reti man tā viss tas.
Bet tā siena,
Tā barjera ap manīm.
Ko ar viņu darīt?
Vai ļauties?
Krist iet?
Vai Tu ķersi?
Vai krist man vienam?
Atkal vientulības bezdibenī,
Kas man nav tikai dienām dažām,
Pat gadi nepalīdz tikt pāri.
Labi.
Kas būs, tas būs.
Ko nu gauzties.
Vajag atļauties!
Varbūt ļausi iet
Sev līdzās, kaut vai acīm ciet.
Kur vien Tu sekošu es!
Lai arī zinu esi,
Tāds mazs mīļš Velnēns!