*******

ik rītu
dusmīgi pieri saraucis skatos
kā zem cementa pelēkām debesīm
pļāpu kules lapas
krāsaini piežūžo
ar sevis trūdošiem meliem
dubļainu zemi
kur reiz kā divas sīkas adatas
pasaules adatu ņudzošā gubenī
vārtījāmies laimīgi divatā
sildot viens otra
skurbuma pilnos sānus
zaļi un smaržojoši
kā bazilika lapas
līdz mūs apēda
rijīgi izsalkusī ikdiena
un aizveda
sarusēt palēnām
katru savā pasaules stūri
kur mēmus
kliedzienus apslāpē
daudzmiljonu vāveres riteņu
ik rīta brauciena troksnis
pretim tam lielajam
izsludinātajam kopš dzimšanas
pēc tam

ik rītu dusmīgi
es čukstu pustumsā
dūres sažņaudzis

tagad