Deja ar deja vu (it kā tango,bet bez pieskaršanās)

visur esošās,visu nesošās
Hobsa lauka glumstaipīgās substances
sapin manas sinapses franču bizītēs
lai pa šiem supervadošiem savienojumiem
ievadītu manā iztēlē ainas no pirmsspŗādziena performances
kad nekas nebija iekš nekā
un vakumampelmanis atnācis vizītē
brīvi mētājās nekur neskardamies
starp abiem perlamutra vākiem
blakus austeres embrija somai
mēģinot iesvārstīt tās receklīgo miesu
pirmās pērles piedzimšanas domai
orgasms vēl pilnībā nenoorganizējies
kutina tikai kāju pēdas
tas neliels mierinājums cerībai
par gaidāmā dižpacēluma vilni
zem smadzeņu garozas tektoniskās grēdas
skan visklusuma mūzika
to nevar nesajust
spēlē divdesmit divi Bethovena varianti
(vēlāk realizēsies gan tikai viens)
visu- VISU- pērkondārdu pavadījumā
pārsietu ar košu zibeņaustu banti
ir tāds haoss, kurā nekas nevar ne rasties ne zust
tāds kā mātes piens
kurā ir viss tam ,kas vēl tikai būs
ir- nav (iņ- jaņ) savās bezgalīgās rindās
pērles pienbaltā spīdumā iebakstās
kā laulības gultā pa pārīšiem nešķirami
veidojot nākošos mūs
viss reizē jau ir un reizē vēl nav
tāda interesanta klātnepiederība
kurā neesot domādami
radām to ,kas esam jau
staipīgā substance gatava pakļauties jebkuram domas gājienam
un kā rafinēta ielasmeita izpilda ikvienu vēlēšanos
līdz pat pēdējam visneķītrākajam mājienam
cogito ergo sum*
mūzikai skanot,skanot, skanot
substance ļum,ļum
vibrācijas aizpilda perlamutra vākus
un tur jau es nāku
atkalredzēšanās orgasms izmet zvaigžņu spietu
topošās debesīs
kuras tik tikko izdomāt māku
priekš nākošo pavasaru pērkoniem skaļiem
kas raženu lietu reiz atnesīs
jūras ar kaiju klaigām un ūdeni piepildīs
lai varu domāt tālāk-
par zemi uz trijiem vaļiem

* es domāju,tātad es eksistēju