Etīde trīsrocīgi ceriņkrāsas klavierēm.

to čūsku, kas savā astē iekodusies,
es sasēju trīskāršā jūrnieku mezglā,
lai nestigtu dziļāk kārdināšanas jezgā,
bet tu teici, ka mīli uz ceriņkrāsas klavierēm,
tādām lielām ar noapaļotām formām,
kur lakā tavs kailums spoguļo dzirksti,
bet uz vāka mākslinieka aizmirsta(tā norma)
vīst balta krizantēma,
kamēr pianista bezizmēra slaidie pirksti
uz tava auguma stratēģiskiem punktiem
pabeidz iesākto tēmu,
klavierkoncertu tā pa jokam-
trīsrocīgi,
tā viena no četrām(rokām),
kas nodevīgi mēģina robežu šķērsot,
panākta tiek,
aizturēta,
nokaunināta
un palaista vaļā,
lai nepārdomā un neatgriežas tā,
uz taustiņiem sakārtot jukušos pustoņus,
bet turpina spēlīti ,
tur lejā do mažorā,
......
nelīdz sasietā čūska (maita kustonis,
vajadzēja šo pakārt pie rājas)...,
kārdina pianista virtuozie pirksti,
un flīģeļa līkresnās kājas,
gribās ,lai nekas neapstājas,
lai skaņas ar savu mēlīti,
ložņā zem tava auduma smalkā,
kamēr tas paslīd zem manis,
ar tikko dzirdamu čirksti...,
......
rīt sazāģēšu flīģeli malkā,
kārdina pat vāks,
kad tas pēkšņi aizcērtas –žvāks,
vāks,
kad nāks,
un mani vāks,
tad gan būs vāks,
bailes, ka nekas nesanāks,
tas arī vāks,
kā pātagas plīkšķis,
.........
stīgās dziest aizejoša skaņa,
tik garšīgi kārdinoša,
redzu pacelts tavs īkšķis,
vai tiešām tā zīme droša,
ka biju kaut nedaudz savādāks,
un vēl neatnāks,
nesavāks,
......
pie velna,
bet tās klavieres taču melnas!?