Manai Morijai Stulticijai.

es ciemojos pie muļķības,
kas otrajā stāvā sēž,
(pirmajā gudrie, kuri neizceļas,
slepus savu pārliecību pulē,
no rītiem agri ceļas
un vienmēr liek vēžus
tajā pašā kulē),
faktiski muļķība bija tur iet,
muļķiem slikta slava,
ko tagad par mani domāsiet,
aiz stulbuma sava...,
trešajā stāvā-to jutām,
muļķi patiesību mēdz izmitināt,
lai gudrie tikai caur muļķības putām,
tai patiesībai var piekļūt klāt,
pasākumā šai jaunieviestā
viss muļķības putukrējums,bij’ sapulcēts
(tos, kuri sagājuši sviestā,
šoreiz neuzaicināja,
lai nebūtu redzama āža kāja,
un pasākums nekļūtu lēts),
bija tikai muļķi, gudrākie paši,
pēc skaita ap simtu,
kāds atnācis ar kokaīnu ,kāds ar hašišu,
bet daudzi ar visu savu dzimtu,
āksti lēja vīnu kristāla glāzēs,
dzēra ,kam no indes nebija bail,
veco karali visi āzēja,
sakot, ka tas atnācis kails,
nabadziņš tā arī nesaprata,
godos viņš vai saunā,
vienīgais ko viņš prata,
to visu neņemt ļaunā,
tie, kas spēja tēlot, ka domā,
un kartē var atrast Vāciju,
brūnu portfeli atnesa somā,
un spēlēja konsolidāciju,
uz izģērbšanu,
tavu, manu,
bet tā lai nepamanu,
lai nenojaušu,
ka esmu klaušās,
ka tā nav spēle,
neesmu uz mēles,
bet muļķu dzīrēs,
kur katrai muļķībai savs fīrers,
savs eņģeļu koris,
un viss pēc plāna noris,
.....
kad devos projām,
rīts jau ausa,
it kā ēdis, it kā dzēris,
bet mute sausa,
sajūta tāda, ka pārdzīvots mēris,
bet kājas un rokas vēl klausa,
vienīgi dibens sāp nedaudz ,kad sēžu,
bet iespējams nav tik traki,
varbūt kāds tikai ar kāju man spēris,
.....
skatos
pirmajā stāvā gudrie,
atkal pārkrāmē vēžus.