Sods

Zinu, ka es sevi tikai mūždien moku
Gribēdama kā vienmēr tev pasniegt
Savu laipno un izpalīdzīgo roku.

Pagātne un viss labais, kas bijis tajā,
Vienā mirklī kā ar akmeni pret stiklu -
Sašķīst un sabirst drumslās uz grīdas.

Tavas domas ir tik netīras,
Ka samaitā pat apkārtējo gaisu,
Bet Tu vaino mani un saki,
Ka es Tev dzīvi bojāju un maisu.

Tu mūžam mīlošs ne mirkli nespēj būt,
Vientulība - Tavs nopelnītais likteņa sods!
Tu pats sev kapu roc
Kā reiz man teici pats.