Lidojums.

Prologs (izkrišana).
nokrīt kastanis
un atveras pliks,
pīlādži nosarkuši
skatās ,kur šo liks,
cietumā vai psihenē tiks,
tas brūnais virinātājs –
nerātnis.
1.daļa (pakrišana).
tu arī,
kad zemu krīti,
pārvērties par sarkankrūtīti,
kur laizīties
kā ap smalkmaizīti,
nāk veči kāri...,
sasmakusi
sarkana gaisma,
trīcošas rokas,
kas aizmirstību meklē,
vienmēr nedaudz baismi,
un karsti kā peklē,
kur krītam.
2.daļa (iekrišana).
kad mīlestībā krīti,
spilvenos dziļi iemīdīti,
mūsu glāsti,
pat visintīmākie,
tur paliek kā atmiņu stāsti
nākošām tūkstošs naktīm,
kuras varbūt nebūs,
bet tavi čuksti mierina:
mīlestība nerūs,
esi manī-
līdz rītam.

3.daļa (nokrišana).
kritis,
kails,
sevi kā krustā sitis,
stāvu kameru priekšā...
ārā, iekšā,
ārā, iekšā,
un viss...
nokrīt kastanis,
dvēselē vārās,
kārtējais dublis,
iekšā, ārā,
iekšā ,ārā...

Epilogs(krišanu uz augšu).
tas viss -
dzīves imitācija,
kurš par to skums,
krītot
zūd gravitācija,
un sākas lidojums.