Fabuliska variācija par kādu pazīstamu tēmu.

No debesīm kāds nesis baigo vēsti,
Ir Stikla kalnā globāls atkusnis,
Pa ledus plaisām laužas zaļi dēsti,
Un muļķis Antiņš brāļus apjājis.

Ir gredzenu viņš Saulcerītei pircis,
Un Opelis uz līzinga tam vecs,
Pats neskuvies un lietus gāzēs mircis,
Ar kuprainīti klibu kalnā lec.

Pie stikla zārka ceļos kritis,
No miegiem princesi steidz modināt,
Kaut bijuši tur poļi, leiši, briti,
Neviens vēl skaistulei nav ticis klāt.

Kad zārkam vāku nost viņš cēlis,
Plūst nāsīs aroms nostāvējies,
Zem segām skaistums sapelējis,
Ir atkusnis – viņš nokavējies.

Lūk, galā fabula un dzeja stājas,
Lai izskan morāle šeit arī;
Nekas tik ātri nebojājas,
Kā mīlestība pavasarī.