Pārdomas vērojot dabu

autors: locitajs [dzejoļi]

Ar mēness gaismu
Mostas miglas vāli,
Lēni, lēni nesteidzoties
Tie ieskauj manas pēdas, ceļus, krūtis.
Ar mēness gaismu raisās mani sapņi,
Es lēni smaidu, elpoju un projām dodos,
Man šķiet, es piedzimstu no jauna,
Ar citām acīm pasauli tad redzu!
Kā būtu, ja es visu laiku,
Pa mēness gaismas taku ietu?
.................................

Koki, izslējuši rokas,
Ar milzu plaukstām
Sargāja no dīvainās mēness gaismas
Jāņtārpiņu asaras,
Lai neizgaro.
Tā vienaldzības mūris sargā sirdi,
Lai tā nesašķeltos, nesadruptu sīkās pērlēs.
Brīžiem es tur ielaižu vēju,
Lai nesāktu nelabi smakot.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
amazing_grace	2012-08-06 00:17
Vai nu gluži pērlēs tā sirds sašķeltos...zināmas šaubas šajā jautājumā mani māc gan... Kā arī par to mēness taku- ja pilnmēness būtu visu laiku, bail pat iedomāties!
klusaisMiileetaajs	2012-08-06 08:40
Mēnesgaismā mostas vāli, Vaigi bailēs paliek bāli, Sīkās pērlēs saplīst sirds, Un šausmīgi sāk smirēt pirts. :))
kwazimorda	2012-08-06 08:48
:)))
de_Boharne	2012-08-06 09:41
Klusais, skatos, ka Tev arī "uzkrita" dīvainā vārdu izvēle :D
DDT	2012-08-06 09:53
...pilnmēness!:D
Naktsvijole_es	2012-08-06 16:12
A man patīk,tā lūk...pieslēdzot fantāziju, atklājas sirreāla aina:)
locitajs	2012-08-06 17:42
Skatos, ka amazing grace neko nesaprot no anatomijas un fizioloģijas. Amazing vajadzētu spēlēt riču raču nevis klavieres!!!!!!!
assortina	2012-08-06 21:27
Impresionisms! Man patīk!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!