Cirsma

Dīķī rīta miglu elpo Mēness līķis
Dzeltens slīkonis ar sastingušu seju
Gatavs dūrienam jau saules staru pīķis
Saucot karūsas uz brokastlaika deju

Mostas kurkuļi un drūzmējās pie krasta
Tur, kur pēdas atstājušas mežacūkas
Spāres paceļas no zaļo meldru masta
Rīta vēsmai nesot līdzi pieneņpūkas

Savu dzīvi tālāk dzīvo māte daba
Lai no meža palikuši tikai celmi
Zīme „Privātīpašums” vēl rūsē tur pie staba
Zāle lēnām apsedz ugunskuru pelnus

Brūces sadzijušas, ceļa dangu cirstās
Tikai putni reizēm apmet loku steigā
Pāri klajumam, kur kādreiz vītas ligzdas
Tagad klusums dzērvju soļiem staigā

Dzeltens slīkonis ar sastingušu seju
Klusi pieceļas no kāda veca celma
Šorīt aizmirstību uzlūdz viņš uz deju
Kamēr izcirtumu neskar dienas svelme

Rosās karūsas un mežacūkas rakņā
Drīz jau kurkuļi būs pilntiesīgas vardes
Ja kāds spēj sadzirdēt, lai ieklausās tai skaņā
Ar kādu daba diedzē jaunas koku gvardes