drusku limitrofs...

Ir kaut kur rudens nenorimis vēl,
Ir kaut kur takas, ceļi mikli, tumši,
Un vēlā saulē lapas nenokritušās
Vēl sarkanas un ilgās kvēl.

Stāv klusums un vējš pie igauņiem
Ir aizgājis pie draugiem alu dzert;
Es stāvu ceļa galā zem krēslojošām velvēm,
Pār mani lēnu lapas birst,
Un klusums tāds, ka dzirdēt var,
Kā salūst lapas mazā sirds.

Man šķiet, ka mani vēro kāds
Ar siltu laipnu skatu
Gan vērtējot, gan sverot
Jau manas dienas iztērētās
Un atlikumu to, kas paliek starp
Laika bezdibenī vakardienu
Un rīta sauli, kas mani varbūt nesatiks.