Par to....

Tu kriti no debesīm Baltajā kleitā
Kad no zvaigznēm izzuda lāsts.
Tu zināji precīzi kur ir tā vieta,
Un tās lūpas, kurām vajadzīgs stāsts.
Tavi mati viļņojās debesu jūrā,
Un eņģeļi slēpās aiz tiem,
Līdz saulrieta sarkanā ugunskurā
Sāpīgi kļuva spārniem.
Tavas asaras bira sudraba pērlēm
Un dzejnieks lasīja tās,
Viņš vēl nezināja kur ir tā vieta,
Kur taps viņa labākais stāsts....
Tu tuvojies zemei un dzejnieka acīs
Gaismu pārklāja nakts,
Jo viņš saprata to uz kurieni nācis,
Un kā taps viņa labākais stāsts.
Uz mirkli, uz mūžu satikās divi,
Bet tālāk katram savs ceļš...
Un vārdi no dvēseles izrāvās dzīvi
Un tos lapotnē rakstīja vējš.
Par sapņiem, par izdegtiem meteorītiem,
Par zvaigznēm, kas tālumā krīt,
Uz dzejnieka lūpām sāpēm par spīti,
Stāstus sagaida rīts.