Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
tabula rasa
kā norasojusi tabula
viss tik miglains saplūdis un šķiet tik tīrs un balts kā lapa kurā mīlestības atzīšanos ierakstu - ak, tu mans brīvestības kalts! - degunam savam kā norasojusi tabula kad miglā viss ir tīts un dūmakā no haluciogēniem tvaikiem saplūst pagātnes cipari ar ilgstošās nenoteiksmes laikiem kā balta lapa atduras pret kaut ko anahronu deguns mans un lidojums no aritmijas fāzēm top par algebriskām bāzēm no matērijām peldošām no fantāzijas ziediem pilnām vāzēm... kaut kur ir jābūt pagātnei kas nenotiek nekad ir jābūt tabulai ar cipariem pēc brīvas plūsmas krītošiem no ilūziju zvaigžņu dzīlēm kaut kur ir jābūt dūmakai, kas modina no algebras un nekautrīgi kāpinātiem skaitļiem ir jābūt iespējai no visa pamosties kā baltai lapai un pašam būt par skaitli, pašam kāpt ir jābūt iespējai ar savu skaitli savu tukšapjautu krāpt un, lūk: - mans brīvestības kalts! mans deguns nelokāmi spics un stalts! tas caurdur balto lapu caurdūrienā baltā un nosprauslojas uzvarošā altā: - nav nesaraujams papīrs, tikai domas saiti tur - bet tad, ja domu nav - tad arī saites nav nekur... kā haluciogēnā miglā tabula rasa... vien ar dažiem puniem laimes nodevu prasa.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|