laika bezmiegā

uz pirkstgaliem staigāšu dzīvi
lai nedzird neviens, lai nejūt
lai sarēto plaukstas zem jūnija saules
un spārēm virs jūlija nesāp

neprasi pārnākt
es tikai kā gaisma reiz modīšos balta
un tikai kā gaisma būs laime

šodien vien sienāži sīki un spalgi
spēlējas čīkstošā zālē
(naktī tur ierietēs mēness
kā meklēdams smilšu kasti
un rotāsies nākamības ar pagātnes ēnu spalvām)

piekliegšu vasarai ausis ar smiekliem
tiem pašiem, kas dvēseli maksā
tiem smiekliem, kas nesaprot dzīvi
un izlikšos runājam prieku

tāpat neviens nedzirdēs pirkstgalu soļus
tik labi, ka staigāju čukstus

viņš neuzzinās, cik ļoti
un vēl mazliet pārāk
sadegot
saulei
salst