Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
TONAKT
Tonakt viņa bija kā bez prāta.
Viņš – mazliet kautrīgs, bet karsts. Viens apskāviens no mugurpuses, viegli, gandrīz nemanāmi lūpu nospiedumi uz viņa kakla. Kārotie pieskārieni meitenes augumam. Nevainība. Bailes. Tumsa. Viņas rokas izslīd caur viņa matiem, pārslīd pār kaklu, pleciem. Slīd lejup pār viņa iekārojamo ķermeni. Arī viņš patikā glāsta meitenes muguru, ar lūpām pieskaras tās degungalam, skūpsta viņas kaklu. Nakts. Rasa. Ezers. Zvaigznes. Kaisle. Rokas slīd pār viņa vēderu. Viņš patikā ietrīsas. Meitene smaida, smaida skatoties acīs, nebaidīdamās uzticēties un atdoties. Rokas satver… viņa krekla malu. Viens mirklis. Pie meitenes kailās miesas pieskaras viņa spēcīgais augums. Atkal skūpsti. Viņš pievelk meiteni sev cieši klāt. Viņa izbauda katru sekundi, katru pieskārienu. Laikam viņš arī. Trīsas. Viņa roka atkal slīd pār meitenes kailo augumu. Pieneņu pļava. Inde. Mīlas inde. Viņš pieglauž nevainīgo meiteni sev klāt. Kailās krūtis kutina viņa augumu. Gadiem bradātā dvēsele nu atkal ir spārnos. Viņi jūt viens otru, viņi iespējams mīl viens otru. Tonakt viņa bija kā bez prāta, vienreiz mūžā tikai viņam tā piederēja. Vai zināt? Tonakt viņa mīlējās ar vēju.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|