Jūtas

Zilais šķidrauts pār tevi un jūtām, kas kaist
Tavā sirdī kā uzplēsta rēta,
kuras saldenā sulā dzīves izmisums gaist,
jo tur dzīvība nav neko vērta.

Brīnišķs sengaidīts zieds, ko par mīlu tu sauc,
un ko spraustu pie krūts, ja vien spētu.
Dvēselei brīvību sniegt tajos mirkļos, kas jauc
tavu domu pasauli svētu.

Paceļ rokas pret sauli un kā svētlaimē teic,
ka tev dzīvība dārga kā mirklis,
kura brīvībā tu savu dzīvību beidz,
kad tev rokās sātrs asiņu dzirklis.

Tavā sirdī arvien lejas vērmeļu vīns
un kā putns bez spārniem tu klejo.
viņā sagrieztā sejā atspīd dzīvības smīns,
dvēsele mana ar tavējo dejo.

Mīla tava kā kārdinošs auglis, kas briest
dzīves sardzē, kur nepazīst sāpes.
Lai tā vienmēr kā brīnums un gaisma, kur dziest
Tavas mīļotās radītās sāpes.