Argentīnas debesis

autors: locitajs [dzejoļi]

Tavi trauslie pleci, izpūrušie mati,
Tu man piedod!
Tavs skatiens kā vārīgs pieskāriens
Si bemolam uz vecmāmiņas flīģeļa,
Piedod man, lūdzu, par tām debesīm,
Es nezināju, ka no rītiem
Tās liksies tik svešas,
Ka tās silda tikai vakaros,
Kad tu spēlē klusas prelūdijas
Par pūču kliedzieniem un straujiem zirgiem,
Par pieskārieniem pusnaktī,
Kad mēmie sarunājas,
Par lietām, kuras saprotamas tikai mums abiem,
Jo visi pārējie ir lieki.
Piedod, lūdzu, ja vari,
Par nozagtajām Argentīnas debesīm,
Varbūt no rītiem iztiksim ar Čīles kafiju?

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
sssusurs	2012-04-27 08:43
Labs.
assortina	2012-04-27 18:14
Ļoti labs!
Plaanpraatinjsh	2012-04-27 20:04
!
lapsu_aacis	2012-04-27 20:42
nebijusi 1. rindele, liic kaadai 7. rindai(paareejais- pljutka, babuljiem raksturiiga neko neiSSakosha liekvaarjdiba) , varj teikt, ka shitais nu beidzot irj vienC no taviem labaakajiem darjbiem.
klusaisMiileetaajs	2012-04-27 21:55
Izklausās, ka esi uzņēmies citu vainas. :))
kwazimorda	2012-04-27 22:27
Malacis.
malva	2012-04-27 23:00
atkal redaktors lamājas. būs jāpieaicina valodas inspekcija
Just_	2012-05-02 07:32
Labs.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!