Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
kosmoss ir pārstājis dziedēt
Kad zvaigznes jau izdzisušas
un kosmoss pārstājis dziedēt manas jūtas un upē no rīta zivis tver pēc gaisa kā zīdainis kas tikko izvilkts no dzemdes un ieraudzījis savu pirmo saules staru ārpus mātes miesām. Raupjas rokas visu mūžu to glāstīs bet rokas vēl spītīgi izsmērē placentu pa bērna maigo seju un asaras sajauktas dzīvē un virpulī kā Kosmoss, kas pārstājis dziedēt. Zivis ir noslāpušas un gaiss pārstājis eksistēt un saules stari svilina miesu un mīlestība izsvilst cauri kā naža dūriens caur kristāla glāzei, kurā vairs nav gaisa un kosmoss to pārstājis dziedēt. Planētas bērna acīs caur asaru plūdiem un gadiem liek noslaucīt rokas un iegrābties ērkšķos, lai satvertu mātes seju un sajustu sāpes un sajustu otro saules staru bērna acīs kad kosmoss ir pārstājis dziedēt.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|