Atmiņās vien

Tik atmiņās vien...
Tāds svešs un aizmirsts tagad liekas,
Tik ne bildēs vai atmiņu lādītē, kas prātā,
Kur mīļš un dažkārt trūkstošs,
Kā tais mirkļos bērnības dienās.

Tik atmiņās vien...

Tikt mašīnā vestam pēc kāruma gaidītā,
Iesiet piemājas ozolā šūpoles mīļās,
Kur mazbērni tavi vēl ilgus gadus,
Smieklu skaņās stundas pavadīs.

Kā jaunbūvē starp zvejas tīkliem,
Kas spēcīgām rokām mīloši pīti,
Un gādīgi skrienošu skatienu līdzi,
Vest mašīnītē savu smilšu kravu.

Pēc vannas peldes tevis celtajā mājā,
Netīram no grāvja tikt izvilktam,
Un smaidošu seju, ne bārieniem asiem,
Tikt apķertam skāvienā mierinošā.

Tikt paņemtam līdzi uz karjeru,
Lai vannītē nobrauktu pa smilšu kalnu,
Un matiem pilniem ar smilšu graudiem,
Tikt aizvestam uz peldi kāroto.

Braukt satikt slīmnīcā un konču saņemt,
Pat nezinot, ka reize tā pēdējā,
Iemest bedrē trīs saujas jau citas smiltis,
Jau saprotot, ka reize tā pēdejā.

Bet atmiņās vien...

Sagrābt lapas uz zemes, kur dusi tu,
Redzēt bildēs kā vectēvu labāko,
To vīru, kurš citiem bij kaimiņs un draugs,
Bet man vectēvs, dažkārt trūkstošais.