Vējš

Vējš izbrāzās caur rudzu laukam
Un vārpas maigi lejup lieca,
Tad aizskrēja līdz horizontam
Un viļņus pretī krastam trieca.

Tur mākoņiem bij` jāveļas pa jumu,
Jo brāzmas līdzi sauca tos.
Un skursteņos, kas debesīm ir tuvu,
Tas reizēm labprāt atpūstos.

Lecot pāri Jāņunakts liesmām,
Tas dzirkstis spožākās ņēma sev līdz`
Un nesa tās cauri caur tautasdziesmām
Augšup pie zvaigznēm tur debesīs.

Brīdī, kad vārdus kā iemauktos pietur
Un domas kā lakatu mezglā sien,
Tad pēkšņi ir sajūta, ka vējš ir it visur,
Bet nespēj to sajust itin neviens...