Apsargs.

Sēž ūsains liftnieks
Manas viesnīcas pirmajā stāvā.
Viņš mundri ieurbjas visos,
Kas iet iekšā vai ārā.

Nē, liftnieks nesargā durvis,
("Es tak nevaru būt burvis!" )
Bet gan uzmana vērtīgo krēslu.
(Starp citu, viņš liftu saukā par mēslu.)

Apsargs zina, ka
Slēdzene ir vien no vara kalta,
bet krēsls - tas gan ir zelta!
(Pat viņa ūsas tā domā.)

Es iegāju iekšā, un veca
Man milzīga soma uz pleca
Varbūt tajā ir lode vai nazis
(Bet kurš gan to domās vai prasīs?)

Apsargs bijīgi paceļ tās pelēkās acis
It kā neko viņš dzīvē nebūtu zadzis.
Es saku: "Sveiki! Šis rīts ir tik košs!"
Jel nedrebiet, kungs - jūsu krēsliņš būs drošs."

Viņš bikli tai būdiņā
Uzsmaida man. Tik lepns kā Milda!
(Redziet, savu darāmo cilvēks
Godīgi pilda...)

Lēni iekāpju viesnīcas liftā.
Iespiežu lodes un izvelku nazi.
Lai ceļ uz piekto, sesto vai simto stāvu.
Nu ir kļuvis par vēlu man draudēt ar prāvu.