imudīpstA*

Vien atspīdumi savām dvēselēm šeit esam,
Kā rēgi tuksnesī, kā mirāžas, kas blāv.
Vai ieraudzīsim citu pasauli mēs kādreiz,
Kur spoguļu un atspīdumu māņu nav?

Ir spoguļi kā slēptais duālisma simbols,
Kas augstus kalnus zemos līdzenumos vērš,
Un mūžīgi ir ledus auksta elpa tajos,
Kad savos atspulgos tur tīksmināmies mēs.

Bet esamība jau uz duālismu tiecas,
Un skaldās, vairojas un dalās tā.
Ir atspīdumi kļuvuši tik bezgalīgi,
Bet sākotne uz mūžiem taču vienīgā.

Tik divkosīga miesas pasaule kur mītam,
Pār visu trauksme, rūpes, atspīdumi stāv.
Un neizšķiram vairs, kur mūsu īstās sejas,
Aiz problēmām tās pazudušas dūmakā.

Vien atspīdumi savām dvēselēm šeit esam,
Kā rēgi tuksnesī, kā mirāžas, kas blāv.
Reiz klīdīs dūmaka un spoguļi birs lauskās,
Tad paliks Būtība, jo atspulgu... vairs nav...

* Virsraksts spoguļrakstā