Ziema

Mīkstās čībās pļavā staigā migla
Rūtī ceriņš zaru pirkstiem klauvē
Meža malā aizskrien stirna žigla
Ziemas ceļu mēro bezzobainā saule

Garām braucošs auto iespļauj ģīmī
Spaini sniega ķīseļa ar sāļu ledu
Drēgnums pilina ar slapjā draņķa līmi
Gripas pilienus un prasa tējā medu

Ziema, ziemiņa – kā līksmo bērnu bars
Peļķes bradājot un mīcot sniega pleķi
Uzšauj aukstas dušas šalti koku zars
Šoziem velti gaidīt biezu sniega deķi

Šoziem velti arī gaidīt labu dzeju
Dzejdari šņauc savus slapjos snuķus
Šķaudot, klepojot un asarainu seju
Krāmē kaudzēs tikai smagu vārdu bluķus

Arī politiķi sola jaunu krīzi
Viņu rokās mēslos pārtop zelts
Šļūc caur peļķēm bāliņš cauru vīzi
Meklējot, kur viņas māja – telts

Jaunā mūzika tik ūdeņaini šķidra
Skan kā peļķē piesmēlusies tupele
Koris dzied kā daudzgalvaina hidra
Varžu dīķī pazudusi garnele

Gribu īstu ziemu, gribu mīnus desmit
Sniega kupenas un lāsteku pie jumta
Sauli zobainu, bet naktī lausks piesit
Savu cirvīti pie vecās gobas stumbra

Gribu slidotavā redzēt bērnu baru
Logā pieklauvē lai sarmots ceriņzars
Lai nāk pavasaris vadīt ziemu garu
Un lai pasakains ir ziemas svētvakars