Nāc savā maigumā

Nu met taču vienreiz kaunu pie malas,
Ļauj plēsoņas dabai izpausties.
Vien tev savas bailes uzticēt varu,
Un gatavs pats tajās slīcināties.

Kā palaisties visatļautībā gribas,
Kad priekšā tavs sulīgais svaigums zied,
Un atsegto miesu līdz galam saprast,
Lai tavu kaisli sev pokālā liet!

Kā čūska senajā Ēdenes dārzā,
Tu spējusi mani iekārdināt.
Tik bīstami saldkaisla ir tava inde,
Ka grēka priekšā vairs neapstāt.

Tad nobur līdz galam man miesu un prātu,
Liec pirkstiem kā vīraka dūmiem kļūt,
Kas nepieskardamies apkārt tev vijas,
Un mudina kaisli pār malām plūst.

Kā vēlos šai brīdī, lai mana tu kļūtu,
Lai kā tevi citi ar dievinātu.
Ne mūsu vaina būs sakarā šajā,
Bet raisīta spēku pirmatnēju.

Un nelidinies vairs neona sfērās,
Un jūrās fosforā mirdzošās,
Bet uzkavējies šeit miesas slāpēs,
Ļauj izgaršot lūpas valdzinošās.

Un viss, kas bija salis tik ilgi,
Un izkaltis biežajās promiešanās,
Kā parāds par veltīgi zaudēto laiku,
Tiks atdots mums ar šo pieskaršanos.

Nāc savā maigumā cieši pie manis,
Ļauj noreibt un nektāru izsmaržot
Kā rozes ziedu, kas saulrietam klanās,
Pirms alkatībā kāds noplūc to.

Un tavus vārdus no mutes mutē,
Es apņemos skaidrus sev paturēt,
Un būšu pirmais loms tavos tīklos,
Kas saldeno gurdumu uzvarēt spēs...

Bet tos vēl neplūcu es aiz bailēm,
Kas neredzamiem mezgliem steidz siet,
Jo mulsina mani šī spokainā krēsla
Un valgums, kas tavās lūpās zied.

Kā ēna dzer neskaidros siluetus,
Es dzeršu malku no tavas sāls,
Lai izgaršotu sen bijušās sāpes
Un kaisli, kurai nav paredzams gals.

Kāds neredzams spēks mani pēkšņi pacels
Un kaut kāda stīga man iekšā trūks.
Nu pasmaidi taču, jo būsi tu mana!
Un diez vai mans taifūns tev žēlīgs būs.

Ļauj manām rokām pilnīgu brīvi,
Laid maldīties slēptajos apaļumos,
Lai spēlējot fūgu bez prelūdijas,
Man pirksti kaislīgi vingrinātos.

Jau kaislais rituāls pārmācis domas,
Un izgaisis nedrošais atteikums tavs.
Jo sadegam slāpēs mēs viens pēc otra
Kaut viņām izskaidrojuma nav...

Un nebūs nevienam te tiesību iebilst,
Šo mirkli nevienam neaizliegt!
Mēs savām kaislībām izlaizām rētas,
Lai ielaistās brūces aizveras ciet.

Ak, saldkaislais valgums ar savādo garšu
No pāri malām pielietās krūts!
Ak, kāda alkatība spēj mosties,
Līdz galam viss tur drīz izdzerts būs!

Jel nesapin mezglā samtainos matus,
Lai palaisti vaļā tie pāri man dus,
Jo esam pārvarējuši bailes
Un ļāvuši asinīm brīvi mēs.