Radības kronis

Vien skumjas,
Vientuļas un vienaldzīgas.
Cik nepastāvīga šī pasaule,
Kas gan vēl gaida mūs?
Bet svaru kauss ar kaislībām
Palēnām sveras Zemes labā,
Un mūsu valdonība
Viņas diženuma priekšā grūst.

Par vēlu sapratām
Cik godkāre un ietiepība naivas,
Ka ticējām - kāds nāks,
Lai baltiem diegiem visu aizlāpīt,
Un ja būs Liktens bezspēks
Lemto Laiku skāvis,
Ne mūsu vaina tur,
No ārpuses uz Zemi drūmums krīt.

Nu kronī ievijušies
Izdiedzētie liekulības asni,
Un saknes pilnas piesūkušās
Sākotnei ar neirozi.
Pavisam saliekusies drosme,
Nesot dzīves smagumu.
Lūk, arī gals un Zeme beidzas,
Pirms acis esi tu līdz galam atvēris.