 Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
 nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
3D sapnis
Darbs pazuda pagātnē
Ir sākušās pelnītās brīvdienas Es pamostos kaut kādā bēniņu paspārnē Mute sausa, tur iekšā nav nevienas slienas Paskatos apkārt viss kluss neviens nekrāc Un žurkas pa stūriem vairs neplosās Esmu pamests viens, kaut kāds ārprāc Pat blusas zem krekla vairs neknosās Varbūt esmu miris, Nevar tak tāda elles priekštelpa būt! Es pataustos apkārt, pa rokai ir cirvis Un kabatā mobilo tlefonu vēl jūt Kas notiek kur esmu iekļuvis Jau kapličā pamests un sapuvis? Nē, skatos man priekšā paveras logs No kura pāri ceļam izkārne un krogs Es paveru skatu uz zvaigznēm un jūtu Svaigs gaiss piepilda manu vientuļo krūti Ak zvaigznes jūs brīnišķie cerību stari Cik cēluma jūsos, cik spēka un vares Un atbildot manām kvēlajām ilgām No debesīm pēkšņi enģeļu pāris krīt Tie nobremzē spēcīgām spārnu vēdām Un nosēžas blakus man kaut ko pastāstīt Klau draugs vai negribi debesīs lidot Daudz redzēt, just un pat zvaigznēm roku padot Jā, ņemiet līdzi, es gribu būt brīvs Bet vai tur augšā aiz aukstuma nekļūšu stīvs Bet enģeļi neļāva šaubām mani pieveikt Tie stingri ņēma pie rokām un rāvās debesīs Un kaut kā tā nevīži, grūti pat izteikt Aizdomas radās, drīz tie mani izbesīs Tagad sapratu, tie viltotie enģeļi bija Tie bija tie, kas cilvēku dvēseles rija Nu sprukās es esmu un izejas nav Ardievu manas mājas ardievu mana love Bet enģeli rāva un bikstīja mani Dzirdēju neķītras lamas, pat apsaukāt sāka Nu gan ir nešppetni tie debesu gani Tā nozākāt, nodauzīt cilvēku, tā nu nav māka Tad jutu, lietus mākonī ienests es tieku Un slapjš ūdens sejā man sities sāk Es atvēru acis, un tavu prieku Bars cilvēku mani krata un laista no tējkannas kā nu kurš māk. Klau dzērāj, pietiks te gulēt un skaļi krākt Un eņģeļiem lāstus sūtīt un lamāt tos sākt Svempies augšā un tinies no bēniņiem projām Pietiks te klaigāt un visai mājai miegu bojāt Fū mīļie ļautiņi, glābēji mani Paldies mīļš par atmodu jauko Tūliņ steigšu prom , vairs neredzēsiet mani Tikai dodiet kādu graķiti iemalkot Tinies prom, Tu gatavais ērms Ka neiedodam tā , ka paliksi mēms Nu labi arī slāpes ir nieks Salīdznot ar to, kāds ir atmodas prieks Jāsāk ir dzīve jauna uz skaista Tur kur nav alkohols un nenarko Tur kur lietus tikai puķes laista Un enģeļi baros nelido
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Reģistrējies šeit!