Ceļā

mana ziema sākās
ar pirmo sniegu,
sniegu,kuru ieraudzīju
starp sliedēm uz dzelzceļa gulšņiem izbirušu.
Es ziemu satiku ceļā,
Ciklā no pilnmēness līdz rīta gaiļiem.
Nekā īpaša, tikai vēja spalgās aukas,
Ielauzās manās krūtīs.
Sakustējās svārstības ritmiskas, melodiskas,
Un man palika žēl ceļmalā salstošā krūma.
Cik auksti!
Krūmam ir vienaldzīgs mans pliekanais sentiments!
Tikpat vienaldzīgs, kā mironim vienaldzīgs
Ir mantinieka Jūdasa skūpsts uz saltās pieres.
Kur pārziemo kailo koku aizmugušās Dvēseles?
Kurp aizvedīs mani
Šis sniegputeņa ritošais satāvs,
Plūdoņa dzelzs rumaks, ilgu un cerību vilciens?
Ritmiska klaboņa,garām skrejošas stacijas,
Tumšās,apsnigušās egles,un es traucos,
Es braucu uz savu ziemu,
Uz manu šķīstīstavu, uz vietu,
Kur nevēlos satikt nevienu!