Ja spētu

Ja izrauties spētu no domu gūsta
Un dvēseles brīvību atdzerties,
Bet tās kā mākoņi savelkas pāri,
Jau dvēsele lūdzas tai palīgā iet.

Visapkārt tās slējušas apkaltas durvis,
Kas atduras pašos padebešos,
Un viņas mani kā nezvēri plosa,
Nekad cauri sienām lai neizlauztos.

Liek lēmumus pieņemt un rīkoties ātri,
No sasprindzinājuma deniņos sprakšķ,
Bet pakalpīgās šaubas jau klātu,
Ka nepaspēj pamirkšķināties ne acs.

Tu atkal lien sevī ar nodurtu skatu
Un pūlies noraut tos aizbīdņus nost,
Ļaut ieplūst dvēselē ārienes gaismai,
Lai varētu vispār saprast kaut ko.

Ja būtu kaut sekundi saprātam spārni,
Lai spētu no ikdienas pacelties...
Un dvēsele atkal sāk mētāties miesās,
Kaut zudusi cerība izlauzties.

Tā gaidot šo pēdējo mācību stundu,
Bez atjaunošanās nervi jau stirkšķ,
Bet mirkļi no jauna turpinās mirkļos,
Līdz dzelžainais smagums norauts ir!

Nāk dvēselē apgaismība tik pēkšņi -
Ar jaunu domu top dāvināts prieks!
Nu viņa to plosa un sevi jūt citu,
Bet doma no jauna ver durvis ciet.

Un pakalpīgās šaubas jau moka,
Līdz pašai Būtībai aizrakties cer...
Vien Radīšanā tās - Dieva Rokas,
Bet dvēselei tikai par akaci der.