S ā r t ā s b u r a s

reiz

ap pusnakti

kāds vientuļnieks dosies ceļā ar burinieku sārtu

uz tālu jo tālu salu arhipelāgu kādu

ilgu brīdi tas krastos nepiestās vairs

vien bezgalība rītausmā būs viņam jūra rāma

un izplatījums pāri visam viņa valdzinātājs kairs

tad laikā izkaisītās minūtes un stundas zudīs

smilšu pulksteņa mēma tuksneša dziedošajos klajumos

mirkļu putekļos pārvēršoties

pārvēršoties smiltīs

tur vējš apmaldījies četrās debess pusēs

krāsainus gaisa pūķus smiedamies dzenās

līdz norims kā maigs zefīrs saulrietā

pamalē

skatienam izzudīs sārtās buras

kā daudzpunkts

klusumā

. . .

tālumā

viļņu šļakstu vērpetes dejo vientulīgā jūrā

sirēnas savos matos saldsērīgas dziesmas pin

tikai viņas vien šo dziesmu vārdus zin un rēgi

klimst dziļi dzelmē senos kuģu vrakos aizgājībā tīti

vientuļā vīra domas

viņam pāri kā mākoņi debesīs skrien

sevi nedzirdēt

sevi sadzirdēt

uzveikt nezvērus dažus

dažas patiesības kailas vēl rast

dažas brūces cirst

un neizdibināmo pirkstgalos tvert

vien klusās nojausmās tvert

nojausmās vien

tālumā

. . .

iet laiks

apstājas

izbiedēts naktī kliedz putns

svaigi rakta kapa vieta

kāds miris

te

kāds piedzimis no jauna

vēlreiz putns kliedz

un vientuļnieks jūras mezglus sien

lai atgrieztos

. . .
. . .
. . .

tuvumā

vīna pudelē tukšā vēstule bez vārdiem

ar melnas tušas zīmēm karti viņam sūtu

gaidot

pasaules vējos klīstot

melnai tušai pār tālumu līstot

nesadzīstot

neizlīstot

. . .
. . .

paskrien gadi

trīs

trīs ar pusi vai četri

ar vējā plosītām burām

atgriežas vientuļnieks

reiz atgriežas mājup

. .

un pavardā uguns kuras

. .

tuvumā

kā sārtas buras

. .

tad tagad zinu

tas rudais kaķis

tovakar pēc silta piena vēl nāks