Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
VV_17
lietus kā dimanta mati
vijas un stīgo gar svīdušo stiklu jau ilgi līst mākoņu pakrēslā dārzā kas piemircis tumšs kāds neaicināts lēnām apēd dienu un smagi nāk vārdi kā tēlniekam atšķeļot lieko tik daudz zem kājām ir tā es savu kaltu aizņēmos no Rodēna [viņš miris kam viņam tas] bet ne jau kaltā un āmurā lieta [pārslīd spārnu ēna pāri pār nosapņotu upuŗtrauku.. ak šie dekadenti..] viss savijies mezglojies smalx kā ornamenti no austrumu pasakas jau ilgi līst
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|