Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Spirdzinošas vēsmas...
Spirdzinošas vēsmas strīdīgās noskaņās.
(jeb neorelatīvā kvazigotisma subironiska invāzija politiski neviennozīmīgā dažāda kalibra aptumsumu un apgaismību saullēkta apdvestā pievakarē) [izdzīvoja tikai stiprākie. un tie, kam bija gāzmaskas. pirmie mutējās. otrie nē - jo priekšā bija gāzmaskas. pirmie teica: dzīvosim bez maskām! otrie: ievērosim mutes higiēnu! pirmie: vemt labāk bez šķēršļiem! otrie: vemj tikai tie, kas mutējas! tad piecēlās mironis. - es arī par to, lai bez maskām! - viņš teica, un atvēma galvu bez šķēršļiem trīs mājas tālāk no kuņģa satura.] ~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~ no fabulas pamācība tāda: katram galva sava, sava āda - kas vienam spēks, tas citam vājums, citam maska tas, kas kādam stāja - kāds, kas izdzīvojis pats sev liekās, citam ir kā tāds, kas mājo kapu vietās. īsāk sakot, sakām tā: ir maizes garša garozā. no kā ir atkal pamācība tāda: tik laidiet mani vien pie vārda - būs garozas, ka nebūs vieta, kur tās vemt, un bārdai izaugs pašai sava bārda, pār kuru bārddziņiem vairs nebūs lemt - kāds miris augšāmcelties steigs, bet cits, vēl augšāmcelties nepaspējis, jau atkal savu aktu suicīdā beigs. kas stiprāks - izdzīvos, kas aprīkotāks - lidos, kam patiesība rūp, tas noņemt maskas aicinās, kam jūtīgs deguns - bažīgs acis blisinās, kam nerūp meli, melos bezrūpīgi, kam meli svarīgi - tas melos sāpīgi, bet kāds kā aromātisks vējš pa gaisu savu personības šarmu vicinās un pasauli atsvaidzinās - kā aromātisks vējš tik spējš, kurš bezrūpīgi pūš, un sāpīgi, atsvaidzinādams nāvīgi. ___________________________ _____________________ ______________ ak, jā – vēl nobeigumā vārdi tādi: netiek runāts te par dzīvību un nāvi – tik vien kā domas, rīcība, kas atbalsojas pasauls’katedrāles velvēs, skan konsonanšu disonanšu mežģīnēs un treļļos, ko neizdzēš ne demagoģisks pašmirdzums, nedz arī klišejisku aizspriedumu lelles – kā simfoniski korāļi tie ļaužu dvēseļu un siržu nospiedumi uz pārlaicīgu virsapjausmu apdrupušām plāksnēm starppasauļu saikņu daudzveidīgo suģestiju mākslā, kā mūžam nepabeigti teikumi ar garu lūpām teikti, kā dzīvju kāpņu vijumi arvien no jauna sākti, mūžam nepabeigti – tie nospiedumi, kuros sevi atlejam un tālāk skanam – par suģestiju savam īstumam un melīgumam savam. _______
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|