debesis raud

paskaties kā debesis raud,
kaut mēs zinātu - kāpēc?
mēs pazaudējam prātus, lai tikai kļūti brīvi,
bet kāpēc viņi raud par neko ?
acis nekļūst sausas,
joprojām esmu akla kā ticība tev,
tu vari teikt, ka pasaule ir plaša,
tikai mums nav miera ne mirkli,
tev ir laime un skumjas, tevis paša radītas..
vienmēr, kad apstājies pie pagātnes rēgiem-
redzi, kaut kas ir mainījies,
viss mainās ik mirkli,
bet bija arī kaut kas labs- bija un pazuda..
acis melo, asaras un cerības māna,
tas nav mainījies, joprojām esmu akla..
visos vārdos ir meli un patiesība, vilšanās un cerība..
pārāk jauna, lai mirtu,
tu - pārāk laimīgs, lai skumtu,
tu nezini- kāpēc debesis raud,
tu nezini- kāpēc cilvēki skumst..
dzīve apstājas, pasaule vienaldzīgi paiet garām,
dzīvē ienāca nāve, bailes un arī mirkļi laimes,
un neviens nevēlējās aiziet
raudāt līdz ar debesīm, gaidīt un lūgt-
paslēp mani,
izglāb mani...