Domās iegrimis....

Tu mani gribi nobeigt galīgi.
Esmu jau tā novārdzis kā stīga,
Kas spēlēta gadiem ilgi.
Un priekš kam man vajadzīga
Visa tā bezjēdzība
Un Tu zini manas vājības,
Bet es Tavas ne.
Bet nu tas viss ir tikai pagātne,
Kuru vēlos atstāt aiz durvīm.
Tās tagad veru ciet un ceru,
Ka mainīšos pats un mainīšu vidi sev apkārt.
Savus dzīves apstākļus, domas un bildes ko pie sienas pakārt.
Lai arī zinu, no pagātnes neaizbēgt, tie rēgi vēl ilgi vajās.
Bet ticu, ka var lamatās neiestrēgt, lai arī cik cieši tās klājas.
Pārāk daudz domāju.
Sev jaunas atklāsmes krāju.
Pats savu dzīvi pa sīkumiem izķidāju.
Pats sevi savās kļūdās vajāju.
Viena doma, cik vienkārši visu būtu atstāt un pamest.
Sākt savu dzīvi no nulles un radiem un draugiem ar roku atmest.
Bet es to nespēju, kaut no elles par savējiem neaizmirsīšu.
Pārāk daudz atmiņu ar viņiem saistās lai arī cik tālu sevi es dzīšu.
Un tā vienkārši, bez iemesla neko nedaru.
Un piekāš, ka varētu paveikt vienalga ko ar savu sparu.
Bet tad man jāpastāv pašam sev un tas nav manā garā....
.....