varbūt kaut kad, tēt...

Gluži kā bērnībā paraut aiz ūsām,
Satikt uz pāris minūtēm dienā,
Pāriet pār ledu Daugavas upi,
Un sajust aukstās plaukstas uz ādas.

Noraut ābolus saldos no koka,
Vai grozā iemest bumbu kopīgiem spēkiem,
Un karstā vasarā vai ziemā aukstā,
Redzēt aizejam pa taciņu tik zināmo.

Gluži kā bērnībā paraut aiz ūsām,
Nokļūt apskāvienā retā, bet mīļā,
Saņemt bildi, kas radīta tēva rokām,
Un tikt noķertam no riteņa krītoša.

Varbūt kādreiz vēl tiksimies kādā citā dzīvē,
Un atkal es paraušu aiz ūsām tavām,
Kā mazs puisēns ielīdīšu apskāvienā mīļā,
Un saukšu: "Tēt, vai atnāksi atkal rītdien?"

Bet tagat rakstīšu dzeju,
ļaujot asaras lāsēm pilēt uz vārdiem,
Atsaukšu atmiņā tos mirkļus jaukos,
Kas nekad vairs neatgriezīsies.